Sapnis Singapūrā, turpinājums – kā man te iet?
Paldies visiem, kas izlasīja manu pirmo "Sapnis Singapūrā" bloga rakstu un dalījās ar saviem iespaidiem. Ļoti patīkami dzirdēt labas atsauksmes, kas motivē turpināt rakstīt.
Ja pirmajā rakstā es vairāk pastāstīju par to, kur es esmu, ko es te daru un kur es strādāju, tad šoreiz vairāk par piedzīvoto, redzēto un pirmajiem iespaidiem.
Sākšu ar to, ka tikko divas dienas pie manis ciemos bija vecāki un māsa. Esmu ļoti priecīgs, ka bija tāda iespēja šo lielisko vietu izbaudīt kopā ar ģimeni. Visi kopā runājoties sapratām, ka te tiešām ir lieliski.Cilvēki:
Jā, visi cilvēki šeit ir ļoti maza auguma. :) Dažreiz tiešām jūtos kā Porziņģis, kad stāvu metro, runāju ar kolēģiem vai spēlēju baskatbolu ar vietējiem. Tam ir arī liels pluss - mani vienmēr var pamanīt pa gabalu, un to ļoti novērtēja mani draugi, ar ko kopā devāmies uz naktsklubu.
(Aziātiem nepieciešams pakāpties uz krēsla, lai dabūtu savu somu).
Kā jau pirmajā rakstā minēju, šeit visi runā angļu valodā... Bet tā nav gluži tīra angļu valoda, tāpēc sākumā bija problēmas, jo bieži nesapratu, ko man saka.. Pēc laika noskaidroju, ka visi šeit runā “singlish” valodā, kas ir angļu, ķīniešu, malajiešu valodas sajaukums- it kā pamatā ir angļu valoda, bet ik pa laikam tiek ielikts kāds vārds no ķīniešu vai malajiešu valodas.
Kopumā man ir sajūta, ka šeit vietējie ir diezgan kautrīgi. Paši nekad nesveicinās, neveido acu kontaktu un īpaši arī nesmaida. Tāda sajūta, ka pat nedaudz iedomīgi. Bet tas ir līdz brīdim, kad iepazīsties vai pats uzrunā, pasmaidi un sasveicinies. Tajā brīdī viņi kļūst par citiem cilvēkiem. Ir, protams, izņēmumi, un interesanta situācija gadījās, kad vienu rītu pirms darba gāju peldēt. Pienāca klāt viens sirms vietējais onkulītis un pajautāja, vai varu viņam pamācīt peldēt, jo es ,kā izrādās, ļoti labi peldot (tātad gan pirmais mani uzrunāja, gan izteica komplimentu). Nedaudz apjuku, bet protams palīdzēju, cik nu man tajā brīdī bija laiks, jo bija jāskrien uz darbu.
Visi cilvēki šeit ir ļoti labi audzināti, godīgi un laipni - zinu, ka neviens mani nekad nemēģinās apšmaukt, aizvainot vai aizskart. Visi ir izglītoti, seko līdzi pasaules notikumiem un aktuālajām ziņām. Liela daļa ir ieguvusi augstāko izglītību ārzemēs un tad atgriežas atpakaļ, lai strādātu un dotu labumu savai valsts ekonomikai. Lieli patrioti, jo divus gadus visiem vīriešiem ir jāiet obligātajā dienestā.
Cilvēki šeit nav diezko sociāli. Ja mums liekas, ka Latvijā ir problēmas ar telefonu lietošanu, tad šeit tas ir vēl trakāk. Šeit tā ir problēma ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Braucot metro,ēdot pusdienas, stāvot rindā, pat skrienot sporta zālē uz trenažiera - katrā brīvā brīdī spēlē telefonā spēlītes. Es pat esmu vairākas reizes palūdzis kolēģiem, ar ko kopā pusdienoju, ka būtu forši, ja varētu arī nedaudz parunāties
Darbs:
Nu jau pagājušas 3 nedēļas jaunajā darba vietā, bet sajūtas vēl nav mainījušās. Varu droši teikt, ka ar prieku eju uz darbu un darbojos jaunā uzņēmuma interesēs. Vienu gan esmu sapratis, ka kolēģi man ir diezgan lieli “nūģi” - visiem dzīve sastāv tikai no darba, telefona un mājām. Lielākajai daļai nav nekādu hobiju, lielākā daļa nenodarbojas ar nevienu sporta veidu, neviens neiet uz ballītēm, koncertiem, pasākumiem. Pagaidām lielākais, ko no viņiem esmu izvilcis ir pēc darba aiziet iedzert vienu aliņu - varbūt ar laiku atvērsies. :)
Patīkami, ka vadītājs mani novērtē - kopā bijām satikties uz pusdienām ar diviem lielākajiem uzņēmuma klientiem, kuri izmaksāja pusdienas ļoti dārgā restorānā, uzdeva daudz jautājumus un pastāstīja par saviem uzņēmumiem un pieredzi. Viens no šiem klientiem ir “online” maksājumu uzņēmums, kas nesen tika pārdots vienam investoram par 150 milijoniem ASV dolāru. Tās bija ļoti interesantas sarunas un interesanti cilvēki, kas izteica arī piedāvājumu sadarboties, kad viņi dosies iekarot Eiropas tirgu, kā arī uzaicināja jau uz vakariņām.
Ikdienā darbojos ar SEO, Google ads, blogiem un forumiem, pētu konkurentus un citu valstu pieredzi, darbojos ar freelancer.com projektiem, piedalos sapulcēs, izstādēs, konferencēs un domājam ar komandu jaunas aplikāciju idejas, risinām klientu problēmas.
(Skats no ofisa).
Izklaides:
Katru reizi, kad esmu jaunā valstī vai pilsētā, man patīk izmēģināt un redzēt arī tās naktsdzīvi. Bijām izmēģināt vienu no pasaules slavenākajiem un labākajiem naktsklubiem “Zouk”. Samaksāju 40 EUR ieeju un bija neliela vilšanās- tikai ārzemnieki, kosmiskas dzērienu cenas, neviens nedejo un vispār nav vietas kur pakustēties. Pēc tam devāmies uz klubu, ko ieteica vietējie, un tas iespējams bija labākais klubs kādā jebkda esmu bijis. Ļoti forša atmosfēra - ne viens nav pārdzēries (bet pieteikami, lai dejotu un dziedātu), nav kautiņu, grūstīšanās, visi smaida, atvainojās utt. Protams, neiztiku arī bez uzmanības. Vairāki cilvēki nāca klāt un vēlējās nofotogrāfēties, nostāties klāt, lai salīdzinātu augumus ( iepriekš minēju, ka Singapūrieši ir diezgan kautrīgi, tāpēc ikdienā tādu uzmanību nesaņemu, bet šajā gadījumā drošvien pie vainas bija alkohols). :)
(Kopā ar dzīvokļa biedriem).
Tā kā brauciena mērķis bija arī paceļot, tad vienu nedēļas nogali jau paspēju pavadīt netālu esošajā Borneo salā(Malaizija), kur satiku savu ģimeni un kur sanāca redzēt nedaudz citu Āziju. Raksta publicēšanas brīdī atrdos Kualumpurā(Malazija), kur gan apskatu pilsētu, gan izpalīdzu vienam Latvijas uzņēmumam. Jau pēc nedēļas sagaidu šeit draudzeni (nevaru sagaidīt :) ) un dodos 3 nedēļu ceļojumā uz Bali un Vjetnamu (variet sekot instagram, kā man tur ies).
Ēdiens:
Vienā teikumā ēšanu Singapūrā es varētu raksturot šādi - kad ēdu savu ēdienu, es jau nevaru sagaidīt nākamo ēdienreizi, lai varētu atkal izmēģināt un pagaršot kaut ko jaunu un interesantu. Man tieši pie mājām ir vairāk kā 100 dažādas vietājās Āzijas ēstuves ar visu valstu virtuvēm (Singapūras, Malaziijas, Indonēzijas, Ķīnas, Vjetnamas, Indijas, Korejas, Japānas, Taivānas), tāpēc esmu nolēmis, ka mājās ēdīšu tikai brokastis, bet visas pārējās ēdienreizes tikai ārā, lai pilnībā izbaudītu Āzijas virtuvi. Tā kā pārtika veikalā ir dārga, ārā ēst ir arī izdevīgāk. Mazajās, vietējās ēstuvēs var pāest ļoti garšīgi pat par 2 EUR. Esmu ļoti iecienījis šīs vietējās ēstuves, jo ir lēti, ēd kopā ar vietējiem un katru reizi var izmēģināt ko jaunu. Izmēģināju arī pasaules lētāko “Micehlin” 1 zvaigznes restorānu, bet laikam īsti nemācēju to novērtēt. Tā kā Singapūrai nav īpaši izteiktas savas kultūras un tradīcijas, jo principā Singapūra sastāv no vairākām kultūrām un tautām, tad arī par ēdienu varētu teikt līdzīgi. Ir pāris lietas, ko var nosaukt par Singapūras tradicionālo edienu, bet pārsvarā tas ir "mix" no dažādu citu valstu virtuvēm.
Ja interesē vairāk par Singapūras ēdiena kultūru, ir ļoti laba Netflix dokumentālā filma - “Street food”.
(Michelin restorāna ēdiens).
Sports:
Pēc brāļa ieteikuma(no pieredzes Taivānā) paņēmu līdzi basketbola apavus un devos spēlēt kopā ar vietējiem. Ātri iekļāvos, jo visi gribēja un aicināja, lai nāku spēlēt pie viņiem.. Visiem tas laikam likās ļoti interesanti- garš eiropietis grib ar mums spēlēt. Katrs mēģināja kaut kādā veidā izrādīties un parādīt savas prasmes, tāpēc bija diezgan jautri. Pēc spēles saņēmu uzreiz divus piedāvājumus spēlēt vietējā līgā un sanāca palikt 30 minūtes ilgāk, jo katrs vēlējās ar mani nofotogrāfēties. Sanāca arī neliels konflikts spēlējot basketbolu - pāris filipīniešiem nepatika, ka spēlēju labāk par viņiem( jo līdz šim viņi bija labākie) un tad kļuva diezgan agresīvi un nejauki, bet tad es nedaudz pajokoju, ļāvu viņiem iemest un kļuvām par draugiem :)
Lai arī Singapūra nav sportistu nācija ar izteikti populāriem sporta veidiem( nekad neesmu dzirdējis par Singapūras panākumiem sportā), bet pa šo laiku neesmu redzējis gandrīz nevienu cilvēku ar lieko svaru. Tautas sports ir pietiekami attīstīts- sporta zāles ir pilnas, cilvēki skrien un vakaros baseins ir pilns ar peldētājiem.
Nobeigumā:
Vēljoprojām varu teikt, ka atrodos savā sapņu zemē. :) Vienu vakaru pēc darba aizgāju un vienkārši apsēdos promenādē ar skatu uz lielajiem debesskrāpjiem. Tikai tad tā pa īstam apjautu un sapratu, kur es atrodos un cik varena ir šī vieta un pilsēta. To ir grūti tā ar vārdiem un bildēm aprakstīt, to vajag piedzīvot pašam.
P.S Ja būs vēl idejas un piedzīvojumi par ko rakstīt, tad rakstīšu vēl, bet ja nē, tad tiekamies jau pirms Ziemassvētkeim Latvijā.